piektdiena, 2008. gada 12. septembris

Vairāk par sajūtām.

Pirms aizbraukt tika nobirdinātas pāŗis asaras un doma par to, ka daudzus kādu ilgu laiku nesatikšu, un tai brīdi palika ta skumji, ar iezagās prātā un sajūtās.
Nav nedz traki, nedz skumji. Katru reizi, kad notiek kāds pavērsies, tev ir jāpiemērojas un jāatrod vidusceļš kā visu salīmēt kopā vislabāk. Man nav skumji, vismaz līdz šim un to, kas notiek man tuvu un mīļu cilvēķu dzīvēs es zinu, tas nekur nav pazudis. Dīvaini, bet patiešām ir piepildījies, tas, ko sauc, bet tie cilvēki, kuriem tu esi svarīgs tie jua paliek, jo ir kopēja pievilkšanās. Jāsaka, ka tomēr ir pāris cilvēki, kuriem un par kuriem ir mazliet vienalga. Kāds kaut kad man mēģināja stāstīt, ka var dzīvot tikai ar sevi, bez cilvēkiem. Kāds man stāstīja, ka cilvēkus ir jālaiž sev klāt, lai justu, jo citādāk nekam nav nozīmes. Savā ziņā aabiem šiem cilvēkiem bija un ir taisnība - jautājums ir tajā, ko mēs izvēlamies.
Es esmu sapratusi, ka es izvēlos cilvēkus un izvēlos mācīties pielaist sev klāt, pastāv iespēja, ka tas tevi var sāpināt, jo kā saka mana mamma, apkārt ir arī liekulība un izdevīguma meklējumi. Lai, mani tas neuztrauc, jo man patīk cilvēki. Un katra ir jābūt savai sirdsapziņai. Arī man.
Iekšā ir tāds dīvains un nosvērts miers. Sajūta, ka esi citā realitātē, bet tai pat laikā kaut kur tuvu ikdienai. Ir patīkami satikt daudzus jauniepazītos cilvēkus un par galveno mērķi uzstādīt mācības. Ir patīkami.
Diemžēl vai par laimi, bet vismaz pagaidām man Latvijas nepietrūkst. Te es neskrienu, kaut kā man te sanāk lietas darīt strukturizētāk - plānojot. Un es esmu sākusi lietot rokaspulksteni, ejot gulēt tas netiek nolikts plauktiņā. :)

1 komentārs:

Raivis Dejus (orvils) teica...

Visam savs laiks un vieta. Gan pienāks arī brīdis, kad sailgosies pēc mājām.. Nepiemirsti vien tad izbaudīt to, jo bez "gotiskajām sajūtām" pārējās ir grūti novērtēt..